Es atradu sevi- Tavas rokas plaukstā. Skraidīdamu pa dzīves līniju, bet Tu bieži ar visiem sasveicinājies paspiežot roku. Tu atdevi mani ar vienu no daudzajiem rokas spiedieniem, par velti. Tagad Tev tik daudzas rokas jāpaspiež, lai atrastu mani, taču Tu nezini, ka es vienmēr esmu citā, taču Tava ķermeņa vietā.
piektdiena, 2009. gada 30. oktobris
svētdiena, 2009. gada 20. septembris
ērkšķi starp mūsu elpām
Caur asiem vilku zobiem nošņākstinās kārtējais skūpsts. Un tur - asi nosalušajā degvīna smārdā, Tu mani uzlūkoji. Domas karstajos ugunsriņķos dejoja un maigi apskāva dvēseli. Elpu juceklī, es spārdījos un izkļūt vēlējos, jo Tu jau biji prom pēc kvēlā vilku skūpsta. Aiz miglainiem dūmiem paslēpes spēlēji, ķēri iedvesmas putekļus, mētājies ar jauniem, nenoslīpētajiem dimantiem. Tu pazudi, atstājot nelaimīgi sāļās lāsēs. Un Tu kā rasa samitrināji postošās sāpju pļavas.
otrdiena, 2009. gada 15. septembris
ceturtdiena, 2009. gada 10. septembris
citāts
"Mirklis pirms pakļaušanās kārdinājumam ir daudz saldāks nekā pati ļaušanās."
-autors nav zināms
-autors nav zināms
ceturtdiena, 2009. gada 3. septembris
Neiepazītais.
Tu atkal biji pirmais, kuru satiku ar baudu apsēstajā vietā.
Arī pirmais, ko vēlējos satikt. Un viss vakars mūsu skatienos iepīts. Mēs ar tiem rotaļājamies. Veidojam īpašus acu kontaktus, kuri mūs savieno. Es jūtu, ka es Tevi saistu un to ir viegli izmantot. Loģiski, kādēļ tad laupīt vienam otram kaisli, ja jūtam, ka mūsu starpā ir mūžīgais piedāvājums. Bet, varbūt tas ir pienākums, kurš liek Tevi apmierināt. Lauzīt galvu ir grūti, jo mūsu kopīgums nav īsts un nekad tāds nekļūs. Tu plūsti pa savu vienmuļo dzīvi, bet es ikdienas mainos. Kļūstu par kaut ko, taču Tev tāpat ir tā ir tukša runāšana, jo vienaldzīgums ir Tavs otrais vārds.
Es nezinu neko par Tevi un Tu zini tikai to, ka man patīk atkarību spožums. Tu to nenosodi, jo tā , iespējams, ir vienīgā lieta, kura mums ir kopīga.
Mēs nesazinājamies un domāju, ka arī to nedarīsim. Tikai atkal satiksimies, tikai tad ja es parādīšos necilā tusēšanas prieka vadītajā vietā. Uz atvadām teiksi - "Tad jau kaut kad.."
Tā tas paliks vienmēr.
Arī pirmais, ko vēlējos satikt. Un viss vakars mūsu skatienos iepīts. Mēs ar tiem rotaļājamies. Veidojam īpašus acu kontaktus, kuri mūs savieno. Es jūtu, ka es Tevi saistu un to ir viegli izmantot. Loģiski, kādēļ tad laupīt vienam otram kaisli, ja jūtam, ka mūsu starpā ir mūžīgais piedāvājums. Bet, varbūt tas ir pienākums, kurš liek Tevi apmierināt. Lauzīt galvu ir grūti, jo mūsu kopīgums nav īsts un nekad tāds nekļūs. Tu plūsti pa savu vienmuļo dzīvi, bet es ikdienas mainos. Kļūstu par kaut ko, taču Tev tāpat ir tā ir tukša runāšana, jo vienaldzīgums ir Tavs otrais vārds.
Es nezinu neko par Tevi un Tu zini tikai to, ka man patīk atkarību spožums. Tu to nenosodi, jo tā , iespējams, ir vienīgā lieta, kura mums ir kopīga.
Mēs nesazinājamies un domāju, ka arī to nedarīsim. Tikai atkal satiksimies, tikai tad ja es parādīšos necilā tusēšanas prieka vadītajā vietā. Uz atvadām teiksi - "Tad jau kaut kad.."
Tā tas paliks vienmēr.
ceturtdiena, 2009. gada 13. augusts
NAV BRĪVĪBAS.
Kas vispār ir sajūta? Es laikam pati zinu atbildi - Spēcīgs smadzeņu impulss. Tas nozīmē, ka kāds vēljoprojām dirn manās smadzenēs un rada sajūtu, nepieciešamību pēc kaisles. Manus impulsus pastiprina alus, cigaretes un lēts krievu šņabis, kuri rada vēl lielāku vēlēšanos pēc viņa.
Pēc smaržas uz ādamabola, sviedriem mīlējoties un cerību, ka no rīta izskatīšos pēc tādas ar, kuru bija vērts pārgulēt. Bet tā ir bezspēcība un psihotropiska stīga, jo viņš tāpat mani aizmirsīs, taču manā prātā - šis kāds smaržos alus putās, nepametīs un mocīs naktīs. Tajā tumsā, kad orākuli paredz zvaigžņu krišanu un iespēja ievēlēties citu kaislību, citu vīrieti ar jaunu dzestrumu.
Atdosi man sevi, par velti, neprasot atpakaļ asaras un naudu, kura iztērēta vodočkā, lai aizmirstos. Lai arī alkohols ir lieta, kura vēl mani nepamet un māca dzīvot, domāt un darīt, nē, nevis māca, bet gan liek, spiež un aizgrūž līdz pirmajai rindai, tomēr arī vīriešiem šajā teātrī ir loma.
Saplūšana ir lieta, kura ir seksīga. Un kādā ziņā, lai paliek noslēpums, lai gan es tāpat zinu, ka jūs nojaušat. Es nejūtu brīvību.
Ir piedāvājumi, kuri apmierinātu manus impulsus?
Pēc smaržas uz ādamabola, sviedriem mīlējoties un cerību, ka no rīta izskatīšos pēc tādas ar, kuru bija vērts pārgulēt. Bet tā ir bezspēcība un psihotropiska stīga, jo viņš tāpat mani aizmirsīs, taču manā prātā - šis kāds smaržos alus putās, nepametīs un mocīs naktīs. Tajā tumsā, kad orākuli paredz zvaigžņu krišanu un iespēja ievēlēties citu kaislību, citu vīrieti ar jaunu dzestrumu.
Atdosi man sevi, par velti, neprasot atpakaļ asaras un naudu, kura iztērēta vodočkā, lai aizmirstos. Lai arī alkohols ir lieta, kura vēl mani nepamet un māca dzīvot, domāt un darīt, nē, nevis māca, bet gan liek, spiež un aizgrūž līdz pirmajai rindai, tomēr arī vīriešiem šajā teātrī ir loma.
Saplūšana ir lieta, kura ir seksīga. Un kādā ziņā, lai paliek noslēpums, lai gan es tāpat zinu, ka jūs nojaušat. Es nejūtu brīvību.
Ir piedāvājumi, kuri apmierinātu manus impulsus?
pirmdiena, 2009. gada 20. jūlijs
zaļā pūķa dūmakā
Viņš bija paslēpies aiz automašīnas durvīm.
Es viegli uzsitu ar maku viņam pa pēcpusi. Ieskatījos viņa glāžainajās acīs un atkal sajutu pievilcību. Neparastu skatienu, sapņaini seksīgu smaidu. Viņš man iepatikās ar savu vienkāršo vērību uz apkārtējo likstām.
Es tur sēdēju starp dažāda gada gājuma vīriešiem. Uz apsūbējuša, lietus izmirkuša soliņa, taču tas šķita tik ērts tikai tādēļ, jo viņa vērošana ieviesa manī bailes. Tās fantāziju bailes, kuras biju izdomājusi skatoties uz viņu, pārspēja manus slapjos bikšu starus un iztecējošo skropstu tušu. Viņš ir īpaša personība, tāda vienaldzība starp zaļā pūķa dūmaku.
Es iztēlojos kā viņš ar savu trīcošo roku pieskaras manam augumam, skatās tieši acīs un grib mani uz vietas izģērbt. Sajutu mākslīgas, pašas izdomātas ilūzijas, kuras padarīja mani par baudu sev. Viņš pat to nenojauta, ka man vajag to vīrišķību no viņa.
Un arī tagad es sēžu un domāju, cik ļoti man vajag viņu satikt un kaut uz brīdi ieiet savā baudā.
Es viegli uzsitu ar maku viņam pa pēcpusi. Ieskatījos viņa glāžainajās acīs un atkal sajutu pievilcību. Neparastu skatienu, sapņaini seksīgu smaidu. Viņš man iepatikās ar savu vienkāršo vērību uz apkārtējo likstām.
Es tur sēdēju starp dažāda gada gājuma vīriešiem. Uz apsūbējuša, lietus izmirkuša soliņa, taču tas šķita tik ērts tikai tādēļ, jo viņa vērošana ieviesa manī bailes. Tās fantāziju bailes, kuras biju izdomājusi skatoties uz viņu, pārspēja manus slapjos bikšu starus un iztecējošo skropstu tušu. Viņš ir īpaša personība, tāda vienaldzība starp zaļā pūķa dūmaku.
Es iztēlojos kā viņš ar savu trīcošo roku pieskaras manam augumam, skatās tieši acīs un grib mani uz vietas izģērbt. Sajutu mākslīgas, pašas izdomātas ilūzijas, kuras padarīja mani par baudu sev. Viņš pat to nenojauta, ka man vajag to vīrišķību no viņa.
Un arī tagad es sēžu un domāju, cik ļoti man vajag viņu satikt un kaut uz brīdi ieiet savā baudā.
svētdiena, 2009. gada 5. jūlijs
Okeāns ir sauss. Es izsmēlu.
Kāds. Kaimiņš, kurš dzīvoja pretējā mājā. Mūs šķīra nenopļautais mauriņš, kurā Tu jau biji iezīmējis savu taku pa kuru vienmēr atnāci pie manis, taču prom aizgāji rāpodams. Ne jau kaislīgs sekss atņēma spēku tavām kājām. Tās bija dozas, kuras mums šķita svarīgākas par visu, ko šī nosacīti skaistā pasaule spēj mums dot. Tu jau esi aizmirsis, cik labi mums bija. Un tā stulbā taka ir aizaugusi zaļa, zaļa. Man vēl palicis logs pa kuru vērot tavas dienas gaitas, kuras nemainīgi ir atkarīgas no šķīduma tavās necilajās vēnās.
Es atkal gribu vīrieti. Varbūt kaimiņu, varbūt narkomānu, varbūt sportisku dzērāju. Tādu, kurš spētu nostāvēt un sakarīgi domāt arī tad, ja točkas meistardarījums būtu saskābis. Viņu, kuram rokas ir stipras, rētainas no kautiņiem tik pat sabojātas kā melnās aknas. Kaut kādu agresivitāti. Man vajag, lai mani piegrūž pie sienas, saplēš drēbes un nosacīti iedzen mietu līdz asinis sakarst. Nemāci man maigumu. Brutālus, alkstošus sviedrus un, ja gribi pamet mani, es neraudāšu, tikai piedzeršos. Kaisles sāpes, patiesībā, ir cerība iemājot tevī kaut kādu mākslīgu maigumu. Es gribu, lai kāds man atsūta sms ar tekstu - gribu piemaukties kopā ar tevi un tad nodrāzties. Vulgāri? Nē, vienkārši.
Pohu ūdens šorīt šķiet smags. Galva sāp no pašaudzētām kaņepēm un magoņu piena. Es sēžu starp zemi un debesīm, šūpoju kājas un atkal ilgojos pēc vīrieša.
pirmdiena, 2009. gada 8. jūnijs
Es Tevi satiku savā necilajā ciematā, kur cilvēki runā bez galotnēm un ir vulgārāki par krievu dzērājiem. Tu nāci no tādas vietas, kur kaijas piesārņo pludmali un veikali smako pēc svaigām zivīm.
Mēs zinājām, ka viskijs ir vissaldākais un zālītes pīpēšana ir baudas virsotne. Mūsu starpa nebija nekādu aizliegumu, Tev nekad nebija kauns parādīt savu metamo, ja uz tā bija skramba. Tu man dažreiz ieriebi nopērkot saldējumu, kaut arī zināji, ka gribu alu. Apsmēji mani sabiedrībā, tas bija tā kā raustīt aiz bizes pamatskolā.
Un tad viss vienkārši beidzās. Tagad atkal es Tevi satiku, es zinu, ka māki uztīt kāsi ar aizvērtām acīm. Tā vēljoprojām ir Tava prioritāte baudā.
Es negribēju, lai vecās stīgas atjaunotos. Es negribu vairāk neko.
Mēs zinājām, ka viskijs ir vissaldākais un zālītes pīpēšana ir baudas virsotne. Mūsu starpa nebija nekādu aizliegumu, Tev nekad nebija kauns parādīt savu metamo, ja uz tā bija skramba. Tu man dažreiz ieriebi nopērkot saldējumu, kaut arī zināji, ka gribu alu. Apsmēji mani sabiedrībā, tas bija tā kā raustīt aiz bizes pamatskolā.
Un tad viss vienkārši beidzās. Tagad atkal es Tevi satiku, es zinu, ka māki uztīt kāsi ar aizvērtām acīm. Tā vēljoprojām ir Tava prioritāte baudā.
Es negribēju, lai vecās stīgas atjaunotos. Es negribu vairāk neko.
sestdiena, 2009. gada 23. maijs
ne romānam
„... tāda ir mūsu dzīve starp nomodu un starp sniegu...” /K. Skujinieks/
Es atcerējos to dienu, kad es smaržoju pēc ledenēm, bet tu pēc dārga viskija. Tajā dienā viss šķita gaišāks. Tajā vasarā, kad karstums sutināja muguras, un mežrozes smaržoja pēc sīrupā mērcētiem cukurgailīšiem. Tu pētīji manu augumu. Tā it kā tas būtu vienīgais pasaulē. Glāstīji manas lūpas, pārvērti tās īstā smaidā. Iemācēji trīcēt tavās rokās. Noņēmi manas vulgārās sāpēs un atstāji saldumu cienīgā romantikā.
Pēc tam jokojot, ka tukšā čipšu paka ir varens atradums, dziedāji vecām garāmgājējām mīlas dziesmas. Tas bija tik smieklīgi, ka man sagriezās vēders. Tu sevi biji ierakstījis manā dvēselē ar graciozu pedantismu. Ar to nepietika, ejot prom, Tu vienmēr atstāji savu smaržu. Tā mani nogalināja, lika naktīs elsot un sapīties kamolā. Man vienmēr bija tā smarža, taču bez tevis bija auksti, neierasti un viskijs negaršoja tik sasodīti labi.
Mums bija citādākas emocijas - nesamākslotas, alkstošas, noslēpumainas, taču vienmēr ar stingru piesitienu. Tas, iespējams, bija tāpēc, lai nezaudētu to personīgo distanci. Tāda bija izveidojusies, jo tu biji nepieejams. Tu allaž pie manis atgriezies, atstājot aiz sevis citas meiteņu pēdas un citas lūpu krāsas. Man sāpēja, taču es tāpat zināju, ka tikai es būšu tā, kuru tu atcerēsies. Tas neskan iedomīgi, bet gan cēli.
Pēkšņi, es atveru acis. Esmu sapņojusi par kādu, kurš neeksistē. Nav konfekšu mežrozītes. Ir bargi sniega mākoņi, auksta ziema un pelāka pašsajūta. Tik nožēlojami – tāda ir mūsu dzīve starp nomodu un sniegu.
Es atcerējos to dienu, kad es smaržoju pēc ledenēm, bet tu pēc dārga viskija. Tajā dienā viss šķita gaišāks. Tajā vasarā, kad karstums sutināja muguras, un mežrozes smaržoja pēc sīrupā mērcētiem cukurgailīšiem. Tu pētīji manu augumu. Tā it kā tas būtu vienīgais pasaulē. Glāstīji manas lūpas, pārvērti tās īstā smaidā. Iemācēji trīcēt tavās rokās. Noņēmi manas vulgārās sāpēs un atstāji saldumu cienīgā romantikā.
Pēc tam jokojot, ka tukšā čipšu paka ir varens atradums, dziedāji vecām garāmgājējām mīlas dziesmas. Tas bija tik smieklīgi, ka man sagriezās vēders. Tu sevi biji ierakstījis manā dvēselē ar graciozu pedantismu. Ar to nepietika, ejot prom, Tu vienmēr atstāji savu smaržu. Tā mani nogalināja, lika naktīs elsot un sapīties kamolā. Man vienmēr bija tā smarža, taču bez tevis bija auksti, neierasti un viskijs negaršoja tik sasodīti labi.
Mums bija citādākas emocijas - nesamākslotas, alkstošas, noslēpumainas, taču vienmēr ar stingru piesitienu. Tas, iespējams, bija tāpēc, lai nezaudētu to personīgo distanci. Tāda bija izveidojusies, jo tu biji nepieejams. Tu allaž pie manis atgriezies, atstājot aiz sevis citas meiteņu pēdas un citas lūpu krāsas. Man sāpēja, taču es tāpat zināju, ka tikai es būšu tā, kuru tu atcerēsies. Tas neskan iedomīgi, bet gan cēli.
Pēkšņi, es atveru acis. Esmu sapņojusi par kādu, kurš neeksistē. Nav konfekšu mežrozītes. Ir bargi sniega mākoņi, auksta ziema un pelāka pašsajūta. Tik nožēlojami – tāda ir mūsu dzīve starp nomodu un sniegu.
ceturtdiena, 2009. gada 23. aprīlis
EROGĒNĀ ZONA [4.]
Un tad viņš lēni pieskārās man ar savām basketbolista cienīgām ķepnām. Pierāva tik tuvu, ka starp mums zuda jebkāds psiholoģijā pieņemtais personības mūris. Tam šifrētjam skatienam bija tikai viens atbilstošs skaidrojums, kurš vēstīja, ka šodien es būšu viņa erogēnās zonas pavēlniece. Ar labās rokas rādītāja pirkstu, viņš lēni noglāstīja manas sārtās lūpās. Trīcēdama sajutu glāstus, tādus neplānotus un nenojautu, ka viņš vēlētos radīt bezgaisa telpu. Tālāk jau viss norisinājās operatīvi. Es uzvilku viņa šortus, kuros izskatījos kā vietējās kandžas tecinātājas mazmeita. Garā maika slīdēja pār manu ķermeni un tā kļuva piespīlēta līdz ar brīdi, kad viņš ar savām rokām sažņaudza manus gurnus. Es gribu Tevi tagad un tulīt.
sestdiena, 2009. gada 28. marts
ZEĶES AR MEŽĢĪŅU MALIŅU. [3.]
-Vai tad Tu šodien ar mani nepaspēlēsies?-
-Dakteros? Veikalos?-
Nē, nē. Šoreiz es uzvilkšu garās zeķes ar mežģīņu maliņu un tik pat ātri arī tās novilkšu, lai puķainais raksts neiespiestos manās ciskās. Tu varētu būt bagāts biznesmenis ar spilgtām lakādas kurpēm un rūpīgi noskūts. Tava kaklsaite traucē, tā žņaudz Tevi, bet tu esi kā zirgs no vecām angļu filmām, kuram jātur augsti pacelta galva tādejādi pasludinot sevi par cēlu.
"Bullshits", mēs abi nodomājam. Labāk iegriežamies vietējā lielveikalā, pielūdzam augstākos plauktus un esam laimīgi 07 kaislē, vai varbūt šoreiz ņemsim litru. Nopūta. Bet kas jādara, tas jādara.
Mēs vienkārši esam alkohola padotie. Mums patīk, kad dārgās Elizabetes Ardenas smaržas sajaucas ar degvīna salkanumu un veido neaizmirstamu aromātu. Tādu esensi, kurai vēl nav izdomāts nosaukums. Tas mūs uzbudina, paceļ koku galotnēs un pārvērš bezslotu raganās. Tas ir kaut kas stiprāks par atkarību. Tās ir saspringušas vēlmes piepildīt kaisli, brutāli piedzirdīt asinsvadus, aizliegt elpasvadiem ievilkt gaisu. To nevar aprakstīt. Tā ir vislabākā rutīna.
-Dakteros? Veikalos?-
Nē, nē. Šoreiz es uzvilkšu garās zeķes ar mežģīņu maliņu un tik pat ātri arī tās novilkšu, lai puķainais raksts neiespiestos manās ciskās. Tu varētu būt bagāts biznesmenis ar spilgtām lakādas kurpēm un rūpīgi noskūts. Tava kaklsaite traucē, tā žņaudz Tevi, bet tu esi kā zirgs no vecām angļu filmām, kuram jātur augsti pacelta galva tādejādi pasludinot sevi par cēlu.
"Bullshits", mēs abi nodomājam. Labāk iegriežamies vietējā lielveikalā, pielūdzam augstākos plauktus un esam laimīgi 07 kaislē, vai varbūt šoreiz ņemsim litru. Nopūta. Bet kas jādara, tas jādara.
Mēs vienkārši esam alkohola padotie. Mums patīk, kad dārgās Elizabetes Ardenas smaržas sajaucas ar degvīna salkanumu un veido neaizmirstamu aromātu. Tādu esensi, kurai vēl nav izdomāts nosaukums. Tas mūs uzbudina, paceļ koku galotnēs un pārvērš bezslotu raganās. Tas ir kaut kas stiprāks par atkarību. Tās ir saspringušas vēlmes piepildīt kaisli, brutāli piedzirdīt asinsvadus, aizliegt elpasvadiem ievilkt gaisu. To nevar aprakstīt. Tā ir vislabākā rutīna.
trešdiena, 2009. gada 18. marts
PIE PIERES PIELIPINA ALKOHOLIĶA STATUSU. [2.]
Šorīt, negribot nācās piecelties agrāk, lai noslēptu insektu iznīcināšanai paredzētos līdzekļus. Es zinu, ka viņš atnāks, un esmu gandrīz pārliecināta, ka alkohola ietekmē. Un vēl iespējams, neatšķirs, kas rakstīts uz pudeles.
Savas sajūtas ieliku skapītī kopā ar terpantīnu, etiķi un pārējiem sadzīviskiem līdzekļiem, kuri nav paredzēti dzeršanai.
Viņš ierodas. Atkal jau bez krekla. Visu laiku karstumu viļņu ietvaros, viņš labāk jūtas bez apģērba. Paskatījies uz mani kā uz lētu padauzu, sāk zemā balsī murmināt. Šodiena nebūs paredzēta kaislīgām rotaļām ar sasvīdušu eņģeļu meklējumiem dušas kabīnē.
Šķiet, vieglāk būtu atcerēties vakardienu. Iztēloties tās aizliegtās trīsas, pielipinot pie pieres alkoholiķa statusu, viņš atceras savus pubertitātes uzplaukuma gadus. Smejoties, uzjautrinoties un būt riebīgai, vakara mērķa industrija.
Apskaujot, nenoliegšu, ka sajutu plaukstas pieskārienus arī zemāk. Patīkami, taču ne tik uzbudinoši, lai spētu pievienoties viņa afērai ar rokām. Mana dvēseles balss aizrāpo līdz viņa mīlestības sirdij un tur arī paliks kādu laiku. Kaisle. Īsts iekarotāja skatiens ar pudelēm acu zīlīšu vietā. Gūt baudu neesošā sajūtā.
Es vēl baidos, neesmu gatava, lai spētu samitrināt savu ķermeni viņa dēļ. Nožēlojami, taču reizē skaisti.
THE NIGHT STARTS HERE
Savas sajūtas ieliku skapītī kopā ar terpantīnu, etiķi un pārējiem sadzīviskiem līdzekļiem, kuri nav paredzēti dzeršanai.
Viņš ierodas. Atkal jau bez krekla. Visu laiku karstumu viļņu ietvaros, viņš labāk jūtas bez apģērba. Paskatījies uz mani kā uz lētu padauzu, sāk zemā balsī murmināt. Šodiena nebūs paredzēta kaislīgām rotaļām ar sasvīdušu eņģeļu meklējumiem dušas kabīnē.
Šķiet, vieglāk būtu atcerēties vakardienu. Iztēloties tās aizliegtās trīsas, pielipinot pie pieres alkoholiķa statusu, viņš atceras savus pubertitātes uzplaukuma gadus. Smejoties, uzjautrinoties un būt riebīgai, vakara mērķa industrija.
Apskaujot, nenoliegšu, ka sajutu plaukstas pieskārienus arī zemāk. Patīkami, taču ne tik uzbudinoši, lai spētu pievienoties viņa afērai ar rokām. Mana dvēseles balss aizrāpo līdz viņa mīlestības sirdij un tur arī paliks kādu laiku. Kaisle. Īsts iekarotāja skatiens ar pudelēm acu zīlīšu vietā. Gūt baudu neesošā sajūtā.
Es vēl baidos, neesmu gatava, lai spētu samitrināt savu ķermeni viņa dēļ. Nožēlojami, taču reizē skaisti.
THE NIGHT STARTS HERE
SVECES AR TUALETES ATSVAIDZINĀTĀJA AROMĀTU. [1.]
Krēslains wakars, nakts sākums. Laternu spožās gaismas izrotā aizkaru krokas. Romantiskas mūzikas vietā, glaimo trolejbusu dūkoņa.
Sēžu un izvērtēju situāciju. Vēljoprojām kārtība un tīrība ir prioritāte. Vairāk vai mazāk, mani viss apmierina. Interjeru papildina degošās sveces ar tualetes atsvaidzinātājam līdzīgu aromātu. Viņš ir izgājis. Man vienmēr patikuši kopti vīrieši, tāpēc aizdzinu viņu sakopties. Arī 'dzīšanas' spēja man piemīt. Šoreiz ne joku dzīšanas nozīmē.
Viņš atgriežās. Apsēžas un skatās uz mani. Patīkama smarža, D&G light blue ir mans mīļākais vīriešu smaržu aromāts. Labi, ka viņš to zina. Man patīk vērot, taču viņš ir apmulsis un skatās uz mani ar izbrīnu un jautājot vai viņam kaut kur kaut kas ir netīrs, izbola acis. Es, protams, būdama humoriska rakstura, pasmaidu un saku, ka es jau visu neredzu. Viņš novilcis savus šortus, saka, lai es viņu aplūkoju kārtīgi, ko arī nesteidzigi izdaru. Sveču gaisma istabu ir padarījusi siltāku un kautrībai šeit nav vietas. Iemalkojot malku viskiju ar ledu, es turpinu uz viņu skatīties. Smieklīgi, kad viņa vaigi vairāk nav viegli sārti, bet gan koši sarkani.
Iečukstu, ka viss ir tīrs un arī aromāts, kas plūst no viņa ir dievīgs.
Es apsēžos savā vietā, bet viņš pagriežas sāņus. Man protams, ir jāpasmaida par sava uzdevuma perfektu veikumu, kas arī ir iemesls nākamajam malkam viskija.
Ar nepacietību viņš gaida, kas būs tālāk, tas mani sāk kaitināt. Viņaprāt, istabas bēšās sienas, kļuvušas romantiski krāsainas. Iekarsis un seksuāli pievilcīgs, taču es tikai smaidu un malkoju malku pēc malka.
Tikai smaidu un malkoju malku pēc malka.
Sēžu un izvērtēju situāciju. Vēljoprojām kārtība un tīrība ir prioritāte. Vairāk vai mazāk, mani viss apmierina. Interjeru papildina degošās sveces ar tualetes atsvaidzinātājam līdzīgu aromātu. Viņš ir izgājis. Man vienmēr patikuši kopti vīrieši, tāpēc aizdzinu viņu sakopties. Arī 'dzīšanas' spēja man piemīt. Šoreiz ne joku dzīšanas nozīmē.
Viņš atgriežās. Apsēžas un skatās uz mani. Patīkama smarža, D&G light blue ir mans mīļākais vīriešu smaržu aromāts. Labi, ka viņš to zina. Man patīk vērot, taču viņš ir apmulsis un skatās uz mani ar izbrīnu un jautājot vai viņam kaut kur kaut kas ir netīrs, izbola acis. Es, protams, būdama humoriska rakstura, pasmaidu un saku, ka es jau visu neredzu. Viņš novilcis savus šortus, saka, lai es viņu aplūkoju kārtīgi, ko arī nesteidzigi izdaru. Sveču gaisma istabu ir padarījusi siltāku un kautrībai šeit nav vietas. Iemalkojot malku viskiju ar ledu, es turpinu uz viņu skatīties. Smieklīgi, kad viņa vaigi vairāk nav viegli sārti, bet gan koši sarkani.
Iečukstu, ka viss ir tīrs un arī aromāts, kas plūst no viņa ir dievīgs.
Es apsēžos savā vietā, bet viņš pagriežas sāņus. Man protams, ir jāpasmaida par sava uzdevuma perfektu veikumu, kas arī ir iemesls nākamajam malkam viskija.
Ar nepacietību viņš gaida, kas būs tālāk, tas mani sāk kaitināt. Viņaprāt, istabas bēšās sienas, kļuvušas romantiski krāsainas. Iekarsis un seksuāli pievilcīgs, taču es tikai smaidu un malkoju malku pēc malka.
Tikai smaidu un malkoju malku pēc malka.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
