ZEĶES AR MEŽĢĪŅU MALIŅU. [3.]

-Vai tad Tu šodien ar mani nepaspēlēsies?-
-Dakteros? Veikalos?-
Nē, nē. Šoreiz es uzvilkšu garās zeķes ar mežģīņu maliņu un tik pat ātri arī tās novilkšu, lai puķainais raksts neiespiestos manās ciskās. Tu varētu būt bagāts biznesmenis ar spilgtām lakādas kurpēm un rūpīgi noskūts. Tava kaklsaite traucē, tā žņaudz Tevi, bet tu esi kā zirgs no vecām angļu filmām, kuram jātur augsti pacelta galva tādejādi pasludinot sevi par cēlu.
"Bullshits", mēs abi nodomājam. Labāk iegriežamies vietējā lielveikalā, pielūdzam augstākos plauktus un esam laimīgi 07 kaislē, vai varbūt šoreiz ņemsim litru. Nopūta. Bet kas jādara, tas jādara.
Mēs vienkārši esam alkohola padotie. Mums patīk, kad dārgās Elizabetes Ardenas smaržas sajaucas ar degvīna salkanumu un veido neaizmirstamu aromātu. Tādu esensi, kurai vēl nav izdomāts nosaukums. Tas mūs uzbudina, paceļ koku galotnēs un pārvērš bezslotu raganās. Tas ir kaut kas stiprāks par atkarību. Tās ir saspringušas vēlmes piepildīt kaisli, brutāli piedzirdīt asinsvadus, aizliegt elpasvadiem ievilkt gaisu. To nevar aprakstīt. Tā ir vislabākā rutīna.