Viņa mati ir īsi, augums virs 190 cm, liels nezvērs, taču glīts. Viņa apskāviens tik cieši aptver mani, paslēpj manu kailumu. Paradīzes vīteņaugi ieaug mūsu ķermeņos. Šajā karstuma tveicē tie sāk ar baltiem ziediem ziedēt. Viņa acu zīlītes katru reizi zaigojas kaut kas neparasts, tā it kā uzlūkojot mani, tās runātu nosodoši par manu eksistenciālo skaistumu. Varbūt, viņš domā, ka es esmu viena vienīga fasāde, bet iekšā mīt aukstums? Varbūt, viņš acīm pavēl mani izģērbt un kā lupatu izslaucīt mērkaķiskajā skotu dīvānā?
Es nezināšu atbildes. Mēs nesarunājāmies, vai arī mēs to darām maz, iespējams, tā ir valodu barjera, kura šobrīd man liek domāt, ko viņš teiktu, ja spētu runāt latviešu mēlē. Ko viņš teiktu? Nē, tā ir labāk, interesantāk, jo mēs nešaubīgi esam baltos ziedu vīteņos ieauguši.
Es nezināšu atbildes. Mēs nesarunājāmies, vai arī mēs to darām maz, iespējams, tā ir valodu barjera, kura šobrīd man liek domāt, ko viņš teiktu, ja spētu runāt latviešu mēlē. Ko viņš teiktu? Nē, tā ir labāk, interesantāk, jo mēs nešaubīgi esam baltos ziedu vīteņos ieauguši.
