zaļā pūķa dūmakā

Viņš bija paslēpies aiz automašīnas durvīm.
Es viegli uzsitu ar maku viņam pa pēcpusi. Ieskatījos viņa glāžainajās acīs un atkal sajutu pievilcību. Neparastu skatienu, sapņaini seksīgu smaidu. Viņš man iepatikās ar savu vienkāršo vērību uz apkārtējo likstām.
Es tur sēdēju starp dažāda gada gājuma vīriešiem. Uz apsūbējuša, lietus izmirkuša soliņa, taču tas šķita tik ērts tikai tādēļ, jo viņa vērošana ieviesa manī bailes. Tās fantāziju bailes, kuras biju izdomājusi skatoties uz viņu, pārspēja manus slapjos bikšu starus un iztecējošo skropstu tušu. Viņš ir īpaša personība, tāda vienaldzība starp zaļā pūķa dūmaku.
Es iztēlojos kā viņš ar savu trīcošo roku pieskaras manam augumam, skatās tieši acīs un grib mani uz vietas izģērbt. Sajutu mākslīgas, pašas izdomātas ilūzijas, kuras padarīja mani par baudu sev. Viņš pat to nenojauta, ka man vajag to vīrišķību no viņa.
Un arī tagad es sēžu un domāju, cik ļoti man vajag viņu satikt un kaut uz brīdi ieiet savā baudā.

Okeāns ir sauss. Es izsmēlu.

Kāds. Kaimiņš, kurš dzīvoja pretējā mājā. Mūs šķīra nenopļautais mauriņš, kurā Tu jau biji iezīmējis savu taku pa kuru vienmēr atnāci pie manis, taču prom aizgāji rāpodams. Ne jau kaislīgs sekss atņēma spēku tavām kājām. Tās bija dozas, kuras mums šķita svarīgākas par visu, ko šī nosacīti skaistā pasaule spēj mums dot. Tu jau esi aizmirsis, cik labi mums bija. Un tā stulbā taka ir aizaugusi zaļa, zaļa. Man vēl palicis logs pa kuru vērot tavas dienas gaitas, kuras nemainīgi ir atkarīgas no šķīduma tavās necilajās vēnās. 

Es atkal gribu vīrieti. Varbūt kaimiņu, varbūt narkomānu, varbūt sportisku dzērāju. Tādu, kurš spētu nostāvēt un sakarīgi domāt arī tad, ja točkas meistardarījums būtu saskābis. Viņu, kuram rokas ir stipras, rētainas no kautiņiem tik pat sabojātas kā melnās aknas. Kaut kādu agresivitāti. Man vajag, lai mani piegrūž pie sienas, saplēš drēbes un nosacīti iedzen mietu līdz asinis sakarst. Nemāci man maigumu. Brutālus, alkstošus sviedrus un, ja gribi pamet mani, es neraudāšu, tikai piedzeršos. Kaisles sāpes, patiesībā, ir cerība iemājot tevī kaut kādu mākslīgu maigumu. Es gribu, lai kāds man atsūta sms ar tekstu - gribu piemaukties kopā ar tevi un tad nodrāzties. Vulgāri? Nē, vienkārši. 

Pohu ūdens šorīt šķiet smags. Galva sāp no pašaudzētām kaņepēm un magoņu piena. Es sēžu starp zemi un debesīm, šūpoju kājas un atkal ilgojos pēc vīrieša.