Kāds. Kaimiņš, kurš dzīvoja pretējā mājā. Mūs šķīra nenopļautais mauriņš, kurā Tu jau biji iezīmējis savu taku pa kuru vienmēr atnāci pie manis, taču prom aizgāji rāpodams. Ne jau kaislīgs sekss atņēma spēku tavām kājām. Tās bija dozas, kuras mums šķita svarīgākas par visu, ko šī nosacīti skaistā pasaule spēj mums dot. Tu jau esi aizmirsis, cik labi mums bija. Un tā stulbā taka ir aizaugusi zaļa, zaļa. Man vēl palicis logs pa kuru vērot tavas dienas gaitas, kuras nemainīgi ir atkarīgas no šķīduma tavās necilajās vēnās.
Es atkal gribu vīrieti. Varbūt kaimiņu, varbūt narkomānu, varbūt sportisku dzērāju. Tādu, kurš spētu nostāvēt un sakarīgi domāt arī tad, ja točkas meistardarījums būtu saskābis. Viņu, kuram rokas ir stipras, rētainas no kautiņiem tik pat sabojātas kā melnās aknas. Kaut kādu agresivitāti. Man vajag, lai mani piegrūž pie sienas, saplēš drēbes un nosacīti iedzen mietu līdz asinis sakarst. Nemāci man maigumu. Brutālus, alkstošus sviedrus un, ja gribi pamet mani, es neraudāšu, tikai piedzeršos. Kaisles sāpes, patiesībā, ir cerība iemājot tevī kaut kādu mākslīgu maigumu. Es gribu, lai kāds man atsūta sms ar tekstu - gribu piemaukties kopā ar tevi un tad nodrāzties. Vulgāri? Nē, vienkārši.
Pohu ūdens šorīt šķiet smags. Galva sāp no pašaudzētām kaņepēm un magoņu piena. Es sēžu starp zemi un debesīm, šūpoju kājas un atkal ilgojos pēc vīrieša.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru