Klejotāja

Apstājos pie tā nolādētā stūra.

Tu mani nobeidzi.

Tēja bez medus šodien ir salda. Tu vakar bez krekla biji salds. Atnāc arī šovakar. Varbūt, arī rītvakar. Nāc tikai vakaros, kad laternas nodziest, kad suņi žēli gaudo, kad miers iestājies putekļainajās ielās. Nāc un ej, bet nekad neapstājies, nepamet mani. Es nevaru sevi noslāpēt kā vecu mašīnas motoru. Man vajag kaislības, gardumus manā gultā.

Doties, atdoties un sajust Tavu bezgalību.

kādreiz

Kādreiz, es ar basām kājām pa sniegu skrēju pie Tevis. Kādreiz, es mazajam brālim zagu telefonu, lai Tev pazvanītu.
Vienmēr šīs atmiņas mani gan smīdina, gan raudina. Dažreiz, rausta kā lupatu lelli, vai samīļo kā rotaļu lācīti. Tomēr, vienmēr pagriežu savām emocijām muguru, jo grāmatās čukst, ka tā ir vieglāk.
Tu vienmēr esi kaut kur man līdzās, ar viskiju azotē. Ar to smaidu, kurš nekad neapnīk. Tomēr, lai kā arī negribētos, tas bija kādreiz.

Mindaugas

Viņa mati ir īsi, augums virs 190 cm, liels nezvērs, taču glīts. Viņa apskāviens tik cieši aptver mani, paslēpj manu kailumu. Paradīzes vīteņaugi ieaug mūsu ķermeņos. Šajā karstuma tveicē tie sāk ar baltiem ziediem ziedēt. Viņa acu zīlītes katru reizi zaigojas kaut kas neparasts, tā it kā uzlūkojot mani, tās runātu nosodoši par manu eksistenciālo skaistumu. Varbūt, viņš domā, ka es esmu viena vienīga fasāde, bet iekšā mīt aukstums? Varbūt, viņš acīm pavēl mani izģērbt un kā lupatu izslaucīt mērkaķiskajā skotu dīvānā?
Es nezināšu atbildes. Mēs nesarunājāmies, vai arī mēs to darām maz, iespējams, tā ir valodu barjera, kura šobrīd man liek domāt, ko viņš teiktu, ja spētu runāt latviešu mēlē. Ko viņš teiktu? Nē, tā ir labāk, interesantāk, jo mēs nešaubīgi esam baltos ziedu vīteņos ieauguši.

Rokas plaukstā

Es atradu sevi- Tavas rokas plaukstā. Skraidīdamu pa dzīves līniju, bet Tu bieži ar visiem sasveicinājies paspiežot roku. Tu atdevi mani ar vienu no daudzajiem rokas spiedieniem, par velti. Tagad Tev tik daudzas rokas jāpaspiež, lai atrastu mani, taču Tu nezini, ka es vienmēr esmu citā, taču Tava ķermeņa vietā.

ērkšķi starp mūsu elpām

Caur asiem vilku zobiem nošņākstinās kārtējais skūpsts. Un tur - asi nosalušajā degvīna smārdā, Tu mani uzlūkoji. Domas karstajos ugunsriņķos dejoja un maigi apskāva dvēseli. Elpu juceklī, es spārdījos un izkļūt vēlējos, jo Tu jau biji prom pēc kvēlā vilku skūpsta. Aiz miglainiem dūmiem paslēpes spēlēji, ķēri iedvesmas putekļus, mētājies ar jauniem, nenoslīpētajiem dimantiem. Tu pazudi, atstājot nelaimīgi sāļās lāsēs. Un Tu kā rasa samitrināji postošās sāpju pļavas.

http://www.smecernieks.info/2009/09/inga s-un-ineses-pirmais-kastings.html

citāts

"Mirklis pirms pakļaušanās kārdinājumam ir daudz saldāks nekā pati ļaušanās."

-autors nav zināms