Caur asiem vilku zobiem nošņākstinās kārtējais skūpsts. Un tur - asi nosalušajā degvīna smārdā, Tu mani uzlūkoji. Domas karstajos ugunsriņķos dejoja un maigi apskāva dvēseli. Elpu juceklī, es spārdījos un izkļūt vēlējos, jo Tu jau biji prom pēc kvēlā vilku skūpsta. Aiz miglainiem dūmiem paslēpes spēlēji, ķēri iedvesmas putekļus, mētājies ar jauniem, nenoslīpētajiem dimantiem. Tu pazudi, atstājot nelaimīgi sāļās lāsēs. Un Tu kā rasa samitrināji postošās sāpju pļavas.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru