ceturtdiena, 2009. gada 3. septembris

Neiepazītais.

Tu atkal biji pirmais, kuru satiku ar baudu apsēstajā vietā.
Arī pirmais, ko vēlējos satikt. Un viss vakars mūsu skatienos iepīts. Mēs ar tiem rotaļājamies. Veidojam īpašus acu kontaktus, kuri mūs savieno. Es jūtu, ka es Tevi saistu un to ir viegli izmantot. Loģiski, kādēļ tad laupīt vienam otram kaisli, ja jūtam, ka mūsu starpā ir mūžīgais piedāvājums. Bet, varbūt tas ir pienākums, kurš liek Tevi apmierināt. Lauzīt galvu ir grūti, jo mūsu kopīgums nav īsts un nekad tāds nekļūs. Tu plūsti pa savu vienmuļo dzīvi, bet es ikdienas mainos. Kļūstu par kaut ko, taču Tev tāpat ir tā ir tukša runāšana, jo vienaldzīgums ir Tavs otrais vārds.
Es nezinu neko par Tevi un Tu zini tikai to, ka man patīk atkarību spožums. Tu to nenosodi, jo tā , iespējams, ir vienīgā lieta, kura mums ir kopīga.
Mēs nesazinājamies un domāju, ka arī to nedarīsim. Tikai atkal satiksimies, tikai tad ja es parādīšos necilā tusēšanas prieka vadītajā vietā. Uz atvadām teiksi - "Tad jau kaut kad.."
Tā tas paliks vienmēr.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru