Apstājos pie tā nolādētā stūra.
Tu mani nobeidzi.
Tēja bez medus šodien ir salda. Tu vakar bez krekla biji salds. Atnāc arī šovakar. Varbūt, arī rītvakar. Nāc tikai vakaros, kad laternas nodziest, kad suņi žēli gaudo, kad miers iestājies putekļainajās ielās. Nāc un ej, bet nekad neapstājies, nepamet mani. Es nevaru sevi noslāpēt kā vecu mašīnas motoru. Man vajag kaislības, gardumus manā gultā.
Doties, atdoties un sajust Tavu bezgalību.
