ērkšķi starp mūsu elpām

Caur asiem vilku zobiem nošņākstinās kārtējais skūpsts. Un tur - asi nosalušajā degvīna smārdā, Tu mani uzlūkoji. Domas karstajos ugunsriņķos dejoja un maigi apskāva dvēseli. Elpu juceklī, es spārdījos un izkļūt vēlējos, jo Tu jau biji prom pēc kvēlā vilku skūpsta. Aiz miglainiem dūmiem paslēpes spēlēji, ķēri iedvesmas putekļus, mētājies ar jauniem, nenoslīpētajiem dimantiem. Tu pazudi, atstājot nelaimīgi sāļās lāsēs. Un Tu kā rasa samitrināji postošās sāpju pļavas.

http://www.smecernieks.info/2009/09/inga s-un-ineses-pirmais-kastings.html

citāts

"Mirklis pirms pakļaušanās kārdinājumam ir daudz saldāks nekā pati ļaušanās."

-autors nav zināms

Neiepazītais.

Tu atkal biji pirmais, kuru satiku ar baudu apsēstajā vietā.
Arī pirmais, ko vēlējos satikt. Un viss vakars mūsu skatienos iepīts. Mēs ar tiem rotaļājamies. Veidojam īpašus acu kontaktus, kuri mūs savieno. Es jūtu, ka es Tevi saistu un to ir viegli izmantot. Loģiski, kādēļ tad laupīt vienam otram kaisli, ja jūtam, ka mūsu starpā ir mūžīgais piedāvājums. Bet, varbūt tas ir pienākums, kurš liek Tevi apmierināt. Lauzīt galvu ir grūti, jo mūsu kopīgums nav īsts un nekad tāds nekļūs. Tu plūsti pa savu vienmuļo dzīvi, bet es ikdienas mainos. Kļūstu par kaut ko, taču Tev tāpat ir tā ir tukša runāšana, jo vienaldzīgums ir Tavs otrais vārds.
Es nezinu neko par Tevi un Tu zini tikai to, ka man patīk atkarību spožums. Tu to nenosodi, jo tā , iespējams, ir vienīgā lieta, kura mums ir kopīga.
Mēs nesazinājamies un domāju, ka arī to nedarīsim. Tikai atkal satiksimies, tikai tad ja es parādīšos necilā tusēšanas prieka vadītajā vietā. Uz atvadām teiksi - "Tad jau kaut kad.."
Tā tas paliks vienmēr.