ērkšķi starp mūsu elpām

Caur asiem vilku zobiem nošņākstinās kārtējais skūpsts. Un tur - asi nosalušajā degvīna smārdā, Tu mani uzlūkoji. Domas karstajos ugunsriņķos dejoja un maigi apskāva dvēseli. Elpu juceklī, es spārdījos un izkļūt vēlējos, jo Tu jau biji prom pēc kvēlā vilku skūpsta. Aiz miglainiem dūmiem paslēpes spēlēji, ķēri iedvesmas putekļus, mētājies ar jauniem, nenoslīpētajiem dimantiem. Tu pazudi, atstājot nelaimīgi sāļās lāsēs. Un Tu kā rasa samitrināji postošās sāpju pļavas.

http://www.smecernieks.info/2009/09/inga s-un-ineses-pirmais-kastings.html

citāts

"Mirklis pirms pakļaušanās kārdinājumam ir daudz saldāks nekā pati ļaušanās."

-autors nav zināms

Neiepazītais.

Tu atkal biji pirmais, kuru satiku ar baudu apsēstajā vietā.
Arī pirmais, ko vēlējos satikt. Un viss vakars mūsu skatienos iepīts. Mēs ar tiem rotaļājamies. Veidojam īpašus acu kontaktus, kuri mūs savieno. Es jūtu, ka es Tevi saistu un to ir viegli izmantot. Loģiski, kādēļ tad laupīt vienam otram kaisli, ja jūtam, ka mūsu starpā ir mūžīgais piedāvājums. Bet, varbūt tas ir pienākums, kurš liek Tevi apmierināt. Lauzīt galvu ir grūti, jo mūsu kopīgums nav īsts un nekad tāds nekļūs. Tu plūsti pa savu vienmuļo dzīvi, bet es ikdienas mainos. Kļūstu par kaut ko, taču Tev tāpat ir tā ir tukša runāšana, jo vienaldzīgums ir Tavs otrais vārds.
Es nezinu neko par Tevi un Tu zini tikai to, ka man patīk atkarību spožums. Tu to nenosodi, jo tā , iespējams, ir vienīgā lieta, kura mums ir kopīga.
Mēs nesazinājamies un domāju, ka arī to nedarīsim. Tikai atkal satiksimies, tikai tad ja es parādīšos necilā tusēšanas prieka vadītajā vietā. Uz atvadām teiksi - "Tad jau kaut kad.."
Tā tas paliks vienmēr.

NAV BRĪVĪBAS.

Kas vispār ir sajūta? Es laikam pati zinu atbildi - Spēcīgs smadzeņu impulss. Tas nozīmē, ka kāds vēljoprojām dirn manās smadzenēs un rada sajūtu, nepieciešamību pēc kaisles. Manus impulsus pastiprina alus, cigaretes un lēts krievu šņabis, kuri rada vēl lielāku vēlēšanos pēc viņa.
Pēc smaržas uz ādamabola, sviedriem mīlējoties un cerību, ka no rīta izskatīšos pēc tādas ar, kuru bija vērts pārgulēt. Bet tā ir bezspēcība un psihotropiska stīga, jo viņš tāpat mani aizmirsīs, taču manā prātā - šis kāds smaržos alus putās, nepametīs un mocīs naktīs. Tajā tumsā, kad orākuli paredz zvaigžņu krišanu un iespēja ievēlēties citu kaislību, citu vīrieti ar jaunu dzestrumu.
Atdosi man sevi, par velti, neprasot atpakaļ asaras un naudu, kura iztērēta vodočkā, lai aizmirstos. Lai arī alkohols ir lieta, kura vēl mani nepamet un māca dzīvot, domāt un darīt, nē, nevis māca, bet gan liek, spiež un aizgrūž līdz pirmajai rindai, tomēr arī vīriešiem šajā teātrī ir loma.
Saplūšana ir lieta, kura ir seksīga. Un kādā ziņā, lai paliek noslēpums, lai gan es tāpat zinu, ka jūs nojaušat. Es nejūtu brīvību.
Ir piedāvājumi, kuri apmierinātu manus impulsus?

zaļā pūķa dūmakā

Viņš bija paslēpies aiz automašīnas durvīm.
Es viegli uzsitu ar maku viņam pa pēcpusi. Ieskatījos viņa glāžainajās acīs un atkal sajutu pievilcību. Neparastu skatienu, sapņaini seksīgu smaidu. Viņš man iepatikās ar savu vienkāršo vērību uz apkārtējo likstām.
Es tur sēdēju starp dažāda gada gājuma vīriešiem. Uz apsūbējuša, lietus izmirkuša soliņa, taču tas šķita tik ērts tikai tādēļ, jo viņa vērošana ieviesa manī bailes. Tās fantāziju bailes, kuras biju izdomājusi skatoties uz viņu, pārspēja manus slapjos bikšu starus un iztecējošo skropstu tušu. Viņš ir īpaša personība, tāda vienaldzība starp zaļā pūķa dūmaku.
Es iztēlojos kā viņš ar savu trīcošo roku pieskaras manam augumam, skatās tieši acīs un grib mani uz vietas izģērbt. Sajutu mākslīgas, pašas izdomātas ilūzijas, kuras padarīja mani par baudu sev. Viņš pat to nenojauta, ka man vajag to vīrišķību no viņa.
Un arī tagad es sēžu un domāju, cik ļoti man vajag viņu satikt un kaut uz brīdi ieiet savā baudā.

Okeāns ir sauss. Es izsmēlu.

Kāds. Kaimiņš, kurš dzīvoja pretējā mājā. Mūs šķīra nenopļautais mauriņš, kurā Tu jau biji iezīmējis savu taku pa kuru vienmēr atnāci pie manis, taču prom aizgāji rāpodams. Ne jau kaislīgs sekss atņēma spēku tavām kājām. Tās bija dozas, kuras mums šķita svarīgākas par visu, ko šī nosacīti skaistā pasaule spēj mums dot. Tu jau esi aizmirsis, cik labi mums bija. Un tā stulbā taka ir aizaugusi zaļa, zaļa. Man vēl palicis logs pa kuru vērot tavas dienas gaitas, kuras nemainīgi ir atkarīgas no šķīduma tavās necilajās vēnās. 

Es atkal gribu vīrieti. Varbūt kaimiņu, varbūt narkomānu, varbūt sportisku dzērāju. Tādu, kurš spētu nostāvēt un sakarīgi domāt arī tad, ja točkas meistardarījums būtu saskābis. Viņu, kuram rokas ir stipras, rētainas no kautiņiem tik pat sabojātas kā melnās aknas. Kaut kādu agresivitāti. Man vajag, lai mani piegrūž pie sienas, saplēš drēbes un nosacīti iedzen mietu līdz asinis sakarst. Nemāci man maigumu. Brutālus, alkstošus sviedrus un, ja gribi pamet mani, es neraudāšu, tikai piedzeršos. Kaisles sāpes, patiesībā, ir cerība iemājot tevī kaut kādu mākslīgu maigumu. Es gribu, lai kāds man atsūta sms ar tekstu - gribu piemaukties kopā ar tevi un tad nodrāzties. Vulgāri? Nē, vienkārši. 

Pohu ūdens šorīt šķiet smags. Galva sāp no pašaudzētām kaņepēm un magoņu piena. Es sēžu starp zemi un debesīm, šūpoju kājas un atkal ilgojos pēc vīrieša.