zaļā pūķa dūmakā

Viņš bija paslēpies aiz automašīnas durvīm.
Es viegli uzsitu ar maku viņam pa pēcpusi. Ieskatījos viņa glāžainajās acīs un atkal sajutu pievilcību. Neparastu skatienu, sapņaini seksīgu smaidu. Viņš man iepatikās ar savu vienkāršo vērību uz apkārtējo likstām.
Es tur sēdēju starp dažāda gada gājuma vīriešiem. Uz apsūbējuša, lietus izmirkuša soliņa, taču tas šķita tik ērts tikai tādēļ, jo viņa vērošana ieviesa manī bailes. Tās fantāziju bailes, kuras biju izdomājusi skatoties uz viņu, pārspēja manus slapjos bikšu starus un iztecējošo skropstu tušu. Viņš ir īpaša personība, tāda vienaldzība starp zaļā pūķa dūmaku.
Es iztēlojos kā viņš ar savu trīcošo roku pieskaras manam augumam, skatās tieši acīs un grib mani uz vietas izģērbt. Sajutu mākslīgas, pašas izdomātas ilūzijas, kuras padarīja mani par baudu sev. Viņš pat to nenojauta, ka man vajag to vīrišķību no viņa.
Un arī tagad es sēžu un domāju, cik ļoti man vajag viņu satikt un kaut uz brīdi ieiet savā baudā.

Okeāns ir sauss. Es izsmēlu.

Kāds. Kaimiņš, kurš dzīvoja pretējā mājā. Mūs šķīra nenopļautais mauriņš, kurā Tu jau biji iezīmējis savu taku pa kuru vienmēr atnāci pie manis, taču prom aizgāji rāpodams. Ne jau kaislīgs sekss atņēma spēku tavām kājām. Tās bija dozas, kuras mums šķita svarīgākas par visu, ko šī nosacīti skaistā pasaule spēj mums dot. Tu jau esi aizmirsis, cik labi mums bija. Un tā stulbā taka ir aizaugusi zaļa, zaļa. Man vēl palicis logs pa kuru vērot tavas dienas gaitas, kuras nemainīgi ir atkarīgas no šķīduma tavās necilajās vēnās. 

Es atkal gribu vīrieti. Varbūt kaimiņu, varbūt narkomānu, varbūt sportisku dzērāju. Tādu, kurš spētu nostāvēt un sakarīgi domāt arī tad, ja točkas meistardarījums būtu saskābis. Viņu, kuram rokas ir stipras, rētainas no kautiņiem tik pat sabojātas kā melnās aknas. Kaut kādu agresivitāti. Man vajag, lai mani piegrūž pie sienas, saplēš drēbes un nosacīti iedzen mietu līdz asinis sakarst. Nemāci man maigumu. Brutālus, alkstošus sviedrus un, ja gribi pamet mani, es neraudāšu, tikai piedzeršos. Kaisles sāpes, patiesībā, ir cerība iemājot tevī kaut kādu mākslīgu maigumu. Es gribu, lai kāds man atsūta sms ar tekstu - gribu piemaukties kopā ar tevi un tad nodrāzties. Vulgāri? Nē, vienkārši. 

Pohu ūdens šorīt šķiet smags. Galva sāp no pašaudzētām kaņepēm un magoņu piena. Es sēžu starp zemi un debesīm, šūpoju kājas un atkal ilgojos pēc vīrieša.

Es Tevi satiku savā necilajā ciematā, kur cilvēki runā bez galotnēm un ir vulgārāki par krievu dzērājiem. Tu nāci no tādas vietas, kur kaijas piesārņo pludmali un veikali smako pēc svaigām zivīm.
Mēs zinājām, ka viskijs ir vissaldākais un zālītes pīpēšana ir baudas virsotne. Mūsu starpa nebija nekādu aizliegumu, Tev nekad nebija kauns parādīt savu metamo, ja uz tā bija skramba. Tu man dažreiz ieriebi nopērkot saldējumu, kaut arī zināji, ka gribu alu. Apsmēji mani sabiedrībā, tas bija tā kā raustīt aiz bizes pamatskolā.
Un tad viss vienkārši beidzās. Tagad atkal es Tevi satiku, es zinu, ka māki uztīt kāsi ar aizvērtām acīm. Tā vēljoprojām ir Tava prioritāte baudā.
Es negribēju, lai vecās stīgas atjaunotos. Es negribu vairāk neko.

ne romānam

„... tāda ir mūsu dzīve starp nomodu un starp sniegu...” /K. Skujinieks/

Es atcerējos to dienu, kad es smaržoju pēc ledenēm, bet tu pēc dārga viskija. Tajā dienā viss šķita gaišāks. Tajā vasarā, kad karstums sutināja muguras, un mežrozes smaržoja pēc sīrupā mērcētiem cukurgailīšiem. Tu pētīji manu augumu. Tā it kā tas būtu vienīgais pasaulē. Glāstīji manas lūpas, pārvērti tās īstā smaidā. Iemācēji trīcēt tavās rokās. Noņēmi manas vulgārās sāpēs un atstāji saldumu cienīgā romantikā.
Pēc tam jokojot, ka tukšā čipšu paka ir varens atradums, dziedāji vecām garāmgājējām mīlas dziesmas. Tas bija tik smieklīgi, ka man sagriezās vēders. Tu sevi biji ierakstījis manā dvēselē ar graciozu pedantismu. Ar to nepietika, ejot prom, Tu vienmēr atstāji savu smaržu. Tā mani nogalināja, lika naktīs elsot un sapīties kamolā. Man vienmēr bija tā smarža, taču bez tevis bija auksti, neierasti un viskijs negaršoja tik sasodīti labi.
Mums bija citādākas emocijas - nesamākslotas, alkstošas, noslēpumainas, taču vienmēr ar stingru piesitienu. Tas, iespējams, bija tāpēc, lai nezaudētu to personīgo distanci. Tāda bija izveidojusies, jo tu biji nepieejams. Tu allaž pie manis atgriezies, atstājot aiz sevis citas meiteņu pēdas un citas lūpu krāsas. Man sāpēja, taču es tāpat zināju, ka tikai es būšu tā, kuru tu atcerēsies. Tas neskan iedomīgi, bet gan cēli.
Pēkšņi, es atveru acis. Esmu sapņojusi par kādu, kurš neeksistē. Nav konfekšu mežrozītes. Ir bargi sniega mākoņi, auksta ziema un pelāka pašsajūta. Tik nožēlojami – tāda ir mūsu dzīve starp nomodu un sniegu.

EROGĒNĀ ZONA [4.]

Un tad viņš lēni pieskārās man ar savām basketbolista cienīgām ķepnām. Pierāva tik tuvu, ka starp mums zuda jebkāds psiholoģijā pieņemtais personības mūris. Tam šifrētjam skatienam bija tikai viens atbilstošs skaidrojums, kurš vēstīja, ka šodien es būšu viņa erogēnās zonas pavēlniece. Ar labās rokas rādītāja pirkstu, viņš lēni noglāstīja manas sārtās lūpās. Trīcēdama sajutu glāstus, tādus neplānotus un nenojautu, ka viņš vēlētos radīt bezgaisa telpu. Tālāk jau viss norisinājās operatīvi. Es uzvilku viņa šortus, kuros izskatījos kā vietējās kandžas tecinātājas mazmeita. Garā maika slīdēja pār manu ķermeni un tā kļuva piespīlēta līdz ar brīdi, kad viņš ar savām rokām sažņaudza manus gurnus. Es gribu Tevi tagad un tulīt.

ZEĶES AR MEŽĢĪŅU MALIŅU. [3.]

-Vai tad Tu šodien ar mani nepaspēlēsies?-
-Dakteros? Veikalos?-
Nē, nē. Šoreiz es uzvilkšu garās zeķes ar mežģīņu maliņu un tik pat ātri arī tās novilkšu, lai puķainais raksts neiespiestos manās ciskās. Tu varētu būt bagāts biznesmenis ar spilgtām lakādas kurpēm un rūpīgi noskūts. Tava kaklsaite traucē, tā žņaudz Tevi, bet tu esi kā zirgs no vecām angļu filmām, kuram jātur augsti pacelta galva tādejādi pasludinot sevi par cēlu.
"Bullshits", mēs abi nodomājam. Labāk iegriežamies vietējā lielveikalā, pielūdzam augstākos plauktus un esam laimīgi 07 kaislē, vai varbūt šoreiz ņemsim litru. Nopūta. Bet kas jādara, tas jādara.
Mēs vienkārši esam alkohola padotie. Mums patīk, kad dārgās Elizabetes Ardenas smaržas sajaucas ar degvīna salkanumu un veido neaizmirstamu aromātu. Tādu esensi, kurai vēl nav izdomāts nosaukums. Tas mūs uzbudina, paceļ koku galotnēs un pārvērš bezslotu raganās. Tas ir kaut kas stiprāks par atkarību. Tās ir saspringušas vēlmes piepildīt kaisli, brutāli piedzirdīt asinsvadus, aizliegt elpasvadiem ievilkt gaisu. To nevar aprakstīt. Tā ir vislabākā rutīna.

PIE PIERES PIELIPINA ALKOHOLIĶA STATUSU. [2.]

Šorīt, negribot nācās piecelties agrāk, lai noslēptu insektu iznīcināšanai paredzētos līdzekļus. Es zinu, ka viņš atnāks, un esmu gandrīz pārliecināta, ka alkohola ietekmē. Un vēl iespējams, neatšķirs, kas rakstīts uz pudeles.
Savas sajūtas ieliku skapītī kopā ar terpantīnu, etiķi un pārējiem sadzīviskiem līdzekļiem, kuri nav paredzēti dzeršanai.
Viņš ierodas. Atkal jau bez krekla. Visu laiku karstumu viļņu ietvaros, viņš labāk jūtas bez apģērba. Paskatījies uz mani kā uz lētu padauzu, sāk zemā balsī murmināt. Šodiena nebūs paredzēta kaislīgām rotaļām ar sasvīdušu eņģeļu meklējumiem dušas kabīnē.
Šķiet, vieglāk būtu atcerēties vakardienu. Iztēloties tās aizliegtās trīsas, pielipinot pie pieres alkoholiķa statusu, viņš atceras savus pubertitātes uzplaukuma gadus. Smejoties, uzjautrinoties un būt riebīgai, vakara mērķa industrija.
Apskaujot, nenoliegšu, ka sajutu plaukstas pieskārienus arī zemāk. Patīkami, taču ne tik uzbudinoši, lai spētu pievienoties viņa afērai ar rokām. Mana dvēseles balss aizrāpo līdz viņa mīlestības sirdij un tur arī paliks kādu laiku. Kaisle. Īsts iekarotāja skatiens ar pudelēm acu zīlīšu vietā. Gūt baudu neesošā sajūtā.
Es vēl baidos, neesmu gatava, lai spētu samitrināt savu ķermeni viņa dēļ. Nožēlojami, taču reizē skaisti.
THE NIGHT STARTS HERE