Neiepazītais.

Tu atkal biji pirmais, kuru satiku ar baudu apsēstajā vietā.
Arī pirmais, ko vēlējos satikt. Un viss vakars mūsu skatienos iepīts. Mēs ar tiem rotaļājamies. Veidojam īpašus acu kontaktus, kuri mūs savieno. Es jūtu, ka es Tevi saistu un to ir viegli izmantot. Loģiski, kādēļ tad laupīt vienam otram kaisli, ja jūtam, ka mūsu starpā ir mūžīgais piedāvājums. Bet, varbūt tas ir pienākums, kurš liek Tevi apmierināt. Lauzīt galvu ir grūti, jo mūsu kopīgums nav īsts un nekad tāds nekļūs. Tu plūsti pa savu vienmuļo dzīvi, bet es ikdienas mainos. Kļūstu par kaut ko, taču Tev tāpat ir tā ir tukša runāšana, jo vienaldzīgums ir Tavs otrais vārds.
Es nezinu neko par Tevi un Tu zini tikai to, ka man patīk atkarību spožums. Tu to nenosodi, jo tā , iespējams, ir vienīgā lieta, kura mums ir kopīga.
Mēs nesazinājamies un domāju, ka arī to nedarīsim. Tikai atkal satiksimies, tikai tad ja es parādīšos necilā tusēšanas prieka vadītajā vietā. Uz atvadām teiksi - "Tad jau kaut kad.."
Tā tas paliks vienmēr.

NAV BRĪVĪBAS.

Kas vispār ir sajūta? Es laikam pati zinu atbildi - Spēcīgs smadzeņu impulss. Tas nozīmē, ka kāds vēljoprojām dirn manās smadzenēs un rada sajūtu, nepieciešamību pēc kaisles. Manus impulsus pastiprina alus, cigaretes un lēts krievu šņabis, kuri rada vēl lielāku vēlēšanos pēc viņa.
Pēc smaržas uz ādamabola, sviedriem mīlējoties un cerību, ka no rīta izskatīšos pēc tādas ar, kuru bija vērts pārgulēt. Bet tā ir bezspēcība un psihotropiska stīga, jo viņš tāpat mani aizmirsīs, taču manā prātā - šis kāds smaržos alus putās, nepametīs un mocīs naktīs. Tajā tumsā, kad orākuli paredz zvaigžņu krišanu un iespēja ievēlēties citu kaislību, citu vīrieti ar jaunu dzestrumu.
Atdosi man sevi, par velti, neprasot atpakaļ asaras un naudu, kura iztērēta vodočkā, lai aizmirstos. Lai arī alkohols ir lieta, kura vēl mani nepamet un māca dzīvot, domāt un darīt, nē, nevis māca, bet gan liek, spiež un aizgrūž līdz pirmajai rindai, tomēr arī vīriešiem šajā teātrī ir loma.
Saplūšana ir lieta, kura ir seksīga. Un kādā ziņā, lai paliek noslēpums, lai gan es tāpat zinu, ka jūs nojaušat. Es nejūtu brīvību.
Ir piedāvājumi, kuri apmierinātu manus impulsus?

zaļā pūķa dūmakā

Viņš bija paslēpies aiz automašīnas durvīm.
Es viegli uzsitu ar maku viņam pa pēcpusi. Ieskatījos viņa glāžainajās acīs un atkal sajutu pievilcību. Neparastu skatienu, sapņaini seksīgu smaidu. Viņš man iepatikās ar savu vienkāršo vērību uz apkārtējo likstām.
Es tur sēdēju starp dažāda gada gājuma vīriešiem. Uz apsūbējuša, lietus izmirkuša soliņa, taču tas šķita tik ērts tikai tādēļ, jo viņa vērošana ieviesa manī bailes. Tās fantāziju bailes, kuras biju izdomājusi skatoties uz viņu, pārspēja manus slapjos bikšu starus un iztecējošo skropstu tušu. Viņš ir īpaša personība, tāda vienaldzība starp zaļā pūķa dūmaku.
Es iztēlojos kā viņš ar savu trīcošo roku pieskaras manam augumam, skatās tieši acīs un grib mani uz vietas izģērbt. Sajutu mākslīgas, pašas izdomātas ilūzijas, kuras padarīja mani par baudu sev. Viņš pat to nenojauta, ka man vajag to vīrišķību no viņa.
Un arī tagad es sēžu un domāju, cik ļoti man vajag viņu satikt un kaut uz brīdi ieiet savā baudā.

Okeāns ir sauss. Es izsmēlu.

Kāds. Kaimiņš, kurš dzīvoja pretējā mājā. Mūs šķīra nenopļautais mauriņš, kurā Tu jau biji iezīmējis savu taku pa kuru vienmēr atnāci pie manis, taču prom aizgāji rāpodams. Ne jau kaislīgs sekss atņēma spēku tavām kājām. Tās bija dozas, kuras mums šķita svarīgākas par visu, ko šī nosacīti skaistā pasaule spēj mums dot. Tu jau esi aizmirsis, cik labi mums bija. Un tā stulbā taka ir aizaugusi zaļa, zaļa. Man vēl palicis logs pa kuru vērot tavas dienas gaitas, kuras nemainīgi ir atkarīgas no šķīduma tavās necilajās vēnās. 

Es atkal gribu vīrieti. Varbūt kaimiņu, varbūt narkomānu, varbūt sportisku dzērāju. Tādu, kurš spētu nostāvēt un sakarīgi domāt arī tad, ja točkas meistardarījums būtu saskābis. Viņu, kuram rokas ir stipras, rētainas no kautiņiem tik pat sabojātas kā melnās aknas. Kaut kādu agresivitāti. Man vajag, lai mani piegrūž pie sienas, saplēš drēbes un nosacīti iedzen mietu līdz asinis sakarst. Nemāci man maigumu. Brutālus, alkstošus sviedrus un, ja gribi pamet mani, es neraudāšu, tikai piedzeršos. Kaisles sāpes, patiesībā, ir cerība iemājot tevī kaut kādu mākslīgu maigumu. Es gribu, lai kāds man atsūta sms ar tekstu - gribu piemaukties kopā ar tevi un tad nodrāzties. Vulgāri? Nē, vienkārši. 

Pohu ūdens šorīt šķiet smags. Galva sāp no pašaudzētām kaņepēm un magoņu piena. Es sēžu starp zemi un debesīm, šūpoju kājas un atkal ilgojos pēc vīrieša.

Es Tevi satiku savā necilajā ciematā, kur cilvēki runā bez galotnēm un ir vulgārāki par krievu dzērājiem. Tu nāci no tādas vietas, kur kaijas piesārņo pludmali un veikali smako pēc svaigām zivīm.
Mēs zinājām, ka viskijs ir vissaldākais un zālītes pīpēšana ir baudas virsotne. Mūsu starpa nebija nekādu aizliegumu, Tev nekad nebija kauns parādīt savu metamo, ja uz tā bija skramba. Tu man dažreiz ieriebi nopērkot saldējumu, kaut arī zināji, ka gribu alu. Apsmēji mani sabiedrībā, tas bija tā kā raustīt aiz bizes pamatskolā.
Un tad viss vienkārši beidzās. Tagad atkal es Tevi satiku, es zinu, ka māki uztīt kāsi ar aizvērtām acīm. Tā vēljoprojām ir Tava prioritāte baudā.
Es negribēju, lai vecās stīgas atjaunotos. Es negribu vairāk neko.

ne romānam

„... tāda ir mūsu dzīve starp nomodu un starp sniegu...” /K. Skujinieks/

Es atcerējos to dienu, kad es smaržoju pēc ledenēm, bet tu pēc dārga viskija. Tajā dienā viss šķita gaišāks. Tajā vasarā, kad karstums sutināja muguras, un mežrozes smaržoja pēc sīrupā mērcētiem cukurgailīšiem. Tu pētīji manu augumu. Tā it kā tas būtu vienīgais pasaulē. Glāstīji manas lūpas, pārvērti tās īstā smaidā. Iemācēji trīcēt tavās rokās. Noņēmi manas vulgārās sāpēs un atstāji saldumu cienīgā romantikā.
Pēc tam jokojot, ka tukšā čipšu paka ir varens atradums, dziedāji vecām garāmgājējām mīlas dziesmas. Tas bija tik smieklīgi, ka man sagriezās vēders. Tu sevi biji ierakstījis manā dvēselē ar graciozu pedantismu. Ar to nepietika, ejot prom, Tu vienmēr atstāji savu smaržu. Tā mani nogalināja, lika naktīs elsot un sapīties kamolā. Man vienmēr bija tā smarža, taču bez tevis bija auksti, neierasti un viskijs negaršoja tik sasodīti labi.
Mums bija citādākas emocijas - nesamākslotas, alkstošas, noslēpumainas, taču vienmēr ar stingru piesitienu. Tas, iespējams, bija tāpēc, lai nezaudētu to personīgo distanci. Tāda bija izveidojusies, jo tu biji nepieejams. Tu allaž pie manis atgriezies, atstājot aiz sevis citas meiteņu pēdas un citas lūpu krāsas. Man sāpēja, taču es tāpat zināju, ka tikai es būšu tā, kuru tu atcerēsies. Tas neskan iedomīgi, bet gan cēli.
Pēkšņi, es atveru acis. Esmu sapņojusi par kādu, kurš neeksistē. Nav konfekšu mežrozītes. Ir bargi sniega mākoņi, auksta ziema un pelāka pašsajūta. Tik nožēlojami – tāda ir mūsu dzīve starp nomodu un sniegu.

EROGĒNĀ ZONA [4.]

Un tad viņš lēni pieskārās man ar savām basketbolista cienīgām ķepnām. Pierāva tik tuvu, ka starp mums zuda jebkāds psiholoģijā pieņemtais personības mūris. Tam šifrētjam skatienam bija tikai viens atbilstošs skaidrojums, kurš vēstīja, ka šodien es būšu viņa erogēnās zonas pavēlniece. Ar labās rokas rādītāja pirkstu, viņš lēni noglāstīja manas sārtās lūpās. Trīcēdama sajutu glāstus, tādus neplānotus un nenojautu, ka viņš vēlētos radīt bezgaisa telpu. Tālāk jau viss norisinājās operatīvi. Es uzvilku viņa šortus, kuros izskatījos kā vietējās kandžas tecinātājas mazmeita. Garā maika slīdēja pār manu ķermeni un tā kļuva piespīlēta līdz ar brīdi, kad viņš ar savām rokām sažņaudza manus gurnus. Es gribu Tevi tagad un tulīt.